Par

Ik mirkli pasaule mainās gan uz labu, gan uz ne sevišķi vēlamu. Un cilvēks mainās līdzi. Notiek lielas lietas: vulkānu izvirdumi, zemestrīces un cunami, katastrofas, revolūcijas, kari. Mainās politiskās iekārtas un valstu robežas. Notiek arī sīkas, mazas lietiņas: kāds cilvēciņš ir dzimis, kāds pateicis pirmo vārdu. Bet tas viss bija vakar un vēl agrāk un šodien jau ir vēsture. Vēsturi pēta un to raksta institūti, profesori, kompetentas komisijas, atsevišķi zinātnieki un indivīdi. Raksta katrs par savu laiku, notikumu vai atgadījumu. Es uzskatu, ka man arī ir tiesības izteikt savu skatījumu par savu laiku. Par laiku, kas man bija dzīvē atvēlēts un ko es pats nevarēju izvēlēties. Mans laiks nebija no vieglākajiem. Pasaules vēstures skatījumā astoņdesmit gadi tikai tāds mirklis vien ir, bet cilvēka mūžā tas jau ir pietiekami daudz, lai varētu vērtēt. Esmu dzimis „Ulmaņlaikos”, pārdzīvojis 1940. gada krievu okupāciju, vācu okupāciju, Otro pasaules karu, pēckara krievu okupāciju un, beidzot, Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Mani ražīgākie, jaunības un brieduma gadi pagāja pēckara krievu okupācijā. Es biju liecinieks tam, kā mainījās pasaule, kad valdīja dižie vadoņi, kas to pārveidoja, – Josifs Staļins, Ādolfs Hitlers, Mao Dzeduns, Vinstons Čērčils, Džons Kenedijs, Mihails Gorbačovs. Manu dzīvi tiešā veidā iespaidoja divi vadoņi: Staļins, kas manu tēvu aplaupīja, atņemot visu mantu, un Gorbačovs, kas sagrāva Padomju Savienību un komunistisko režīmu un pavēra Latvijai ceļu uz brīvību.

 

Jānis Počs