Atklāta vēstule par Zemkopības ministrijas priekšlikumiem normatīvo aktu grozīšanai.

Latvijas Republikas zemkopības ministram
Jānim Dūklava kungam

Noraksts:
Latvijas Republikas Ministru Prezidentam
Mārim Kučinska kungam;
Latvijas Republikas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerharda kungam;
laikraksta „Latvijas Avīze” redakcijai;
laikraksta „Neatkarīgā” redakcijai;
žurnāla „Ir” redakcijai;
žurnāla MMD („Medības. Makšķerēšana. Daba”) redakcijai.

 

Atklāta vēstule
par Zemkopības ministrijas priekšlikumiem normatīvo aktu grozīšanai

2017. gada 18. aprīlī kļuva zināmi Zemkopības ministrijas izstrādātie „Priekšlikumi normatīvo aktu efektivitātes uzlabošanai” (turpmāk – „Priekšlikumi”), kas paredz mainīt Latvijā meža apsaimniekošanu regulējošos normatīvos aktus.

Jau „Priekšlikumu” ievaddaļa – preambula – izceļas ar grūti izprotamu vārdu apkopojumu, kura nozīmi grūti izprast pat meža speciālistiem:

 „Kā viens no Saeimas atbalstītajiem Ilgspējīgas attīstības komisijas lēmumā ietvertajiem uzdevumiem Zemkopības ministrijai ir izvērtēt meža apsaimniekošanu regulējošo normatīvo aktu efektivitāti un ietekmi uz mežsaimniecības ekonomisko dzīvotspēju salīdzinājumā ar citam valstīm, kurās ir līdzvērtīgs vai lielāks meža audzēšanai izmantotās zemes īpatsvars un kokrūpniecības potenciāls, lai samazinātu administratīvo slogu un uzlabotu kopējo meža nozares konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību, un sagatavot priekšlikumus normatīvo aktu efektivitātes uzlabošanai.”

„Priekšlikumu” absurdais saturs izsauca dziļu neizpratni Latvijas vecākās paaudzes mežkopju vidū un bija par pamatu pārrunām ar zemkopības ministru, kuru rezultātā gan nekas nemainījās. Arī laikraksts „Latvijas Avīze” 29. maijā publicēja replikas par ministrijas piedāvājuma absurdumu. Tās pašas dienas LTV „Panorāmā” tika ziņots, ka priekšlikumi nodoti tautas apspriešanai.

Savukārt 6. jūnijā „Latvijas Avīze” publicēja rakstu „Ja cirtīsim pēc caurmēra, tad stādīsi pēc reglamenta”, kas bija tapis sadarbībā ar Meža attīstības fondu. Tajā atbalstīti „Priekšlikumos” paredzētie grozījumi, ko sīkāk aplūkošu turpmāk, bet šeit sākumā citēšu rakstā iekļauto Dr.silv. Jurģa Jansona, LVMI „Silava” direktora kopš 2007. gada, atklāsmi (šeit un turpmāk izcēlumi mani):

“Normatīvās bāzes regulācija Baltijas jūras un Rīgas līča ierobežotas saimnieciskās darbības zonā ir loģiska un atbalstāma. Patiesībā mēs jau ilgus gadus brīnījāmies, kamdēļ valsts atļauj izcūkot milzīgas priežu mežu platības, neļaujot nozarei tajās normāli strādāt un atjaunot priežu mežus.

Te varētu jautāt – kāpēc Jansona kungs visus amatā pavadītos desmit gadus ir brīnījies, taču klusējis? Bet lai nu paliek. Kaut vai tādēļ, ka tālāk „Priekšlikumu” aizstāvības rakstā viņš uzskata par nepieciešamu uzsvērt principu, kas mežsaimniecībā kā absolūta patiesība pieņemts jau sen: „Mežsaimniecības pamatā ir divi komponenti – koku ciršana un mežu atjaunošana. Iztrūkstot mežu atjaunošanai, tā vairs nav mežsaimniecība, bet koksnes resursu ieguve.”

Šeit var piebilst, ka 1917. gadā pēc valsts apvērsuma Krievijā tieši šādas atziņas bija iekļautas V. Ļeņina pirmajā dekrētā par visu mežu nacionalizāciju. Proti, meži ir apsaimniekojami: a) vispārēja labuma interesēs (koksnes un citu meža produktu iegūšana); b) pamatojoties uz meža plānveidīgu atjaunošanu.

2017. gadā Latvijā Zemkopības ministrijas „Priekšlikumos”, kas paredz grozīt Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumus Nr. 935 „Noteikumi par koku ciršanu mežā”, rakstīts: „Saimniekojot ar izlases cirtēm sausās minerālaugsnēs augošās priežu mežaudzēs, priedes atjaunošanās nenotiek sekmīgi. ”

Kāda atklāsme! Pēkšņi saskatīti sen zināmi fakti un atziņas! Piemēram, tepat Latvijā Pierīgas mežos pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados parastā izlases cirte tika atzīta par nepieņemamu saimniekošanas metodi (par neefektīvu tika atzīta arī grupu izlases cirte audzēs, kur sekmīgi noris dabiskā atjaunošanās).

Jautājums: kas izstrādājis iepriekš minētos, patlaban spēkā esošos Latvijas MK noteikumus, kuros iekļauta šāda sen par nepieņemamu atzīta prakse.

Atbilde: šie “vecie” noteikumi (atgādinu to tapšanas laiku – 2011./12. g.), kas neņem vērā gandrīz pirms gadsimta radušos pārbaudītu atziņu, ka priede zem vecās audzes klāja normāli neatjaunojas, tapuši turpat, kur jaunie „Priekšlikumi” – Zemkopības ministrijas Mežu departamentā.

* * *

2017. gadā Zemkopības ministrija nāk klajā arī ar šādu priekšlikumu:

Izslēgt nosacījumu par kailcirtes aizliegumu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā sausās minerālaugsnēs augošās priežu mežaudzēs (priedes veido vairāk nekā 80 procentu no mežaudzes šķērslaukuma).

Pašreiz spēkā esošie noteikumi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā esošajos mežos atļauj kailcirtes līdz 2 ha platībai; kailcirtes cirsmas izvieto, ievērojot tā dēvēto piesliešanos: „… kailcirtes cirsmas izvieto tā, lai plānotajai cirsmai piegulošajās mežaudzēs pēc kailcirtes būtu pagājuši vismaz 10 gadi ar skuju kokiem atjaunotās mežaudzēs un vismaz pieci gadi ar lapu kokiem atjaunotās mežaudzēs.

Jāteic, ka arī šis 2012. gada noteikumu punkts ir aplams, jo cirsmas platība nav galvenais parametrs, kas nepieciešams, lai sekmīgi noritētu meža atjaunošanās. Galvenais ir cirsmas piesliešanās virziens, cirsmas virziens un cirsmas platums! Cirsmas piesliešanās virzienam jābūt vērstam no A uz R, cirsmas virzienam – ZD virzienā, bet maksimālais cirsmas platums priežu audzēs ir 80 m. Ja tiek ievērotas šīs prasības, cirsmas platība nav noteicošais kritērijs.

Jautājums, protams, ir arī –  vai kailcirtes piekrastes mežos vispār pieļaujamas?!

Ņemot vērā iepriekš rakstīto, kļūst acīmredzams, ka ZM piedāvātie „uzlabojumi” normatīvajos aktos situāciju var tikai pasliktināt.

SECINĀJUMS. Ja tiks atcelts galvenās cirtes (kailcirtes) platības ierobežojums un ciršana notiks, balstoties uz minimālo stumbra caurmēru 30 cm, priežu audzēs Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ierobežotas saimnieciskās darbības zonā:

– tiks nocirstas visas I un II bonitātes priežu audzes, sākot no 60 gadu vecuma;

– veidosies masīvi izcirtumu poligoni, neatgriezeniski tiks pārveidota ainava un dabiskā vide.

* * *

Cits Zemkopības ministrijas „Priekšlikumos” ietvertais ierosinājums skar minēto MK noteikumu III daļu „Galvenās cirtes caurmērs pēc valdošās koku sugas un bonitātes. Tiek ierosināts atļaut cirst priedes, kuru stumbra caurmērs ir sākot no 30 cm, egles – no 26 cm. Jauno normu paredzēts attiecināt uz visām audžu bonitātēm (bonitāte ir kokaudzes ražības rādītājs; bonitāti nosaka, izvērtējot audzes vidējo augstumu un vecumu; kokaudzes iedala piecās bonitātēs – no I līdz V, īpaši labas ir Ia un Ib bonitāte, vissliktākā – V bonitāte).

Šādu priekšlikumu var izteikt tikai cilvēks (-i), kam nav bijusi iespēja iepazīties ar normālas mežaudzes koku augšanas gaitas tabulām! III, IV un V bonitātes audzēs koki vispār šādas dimensijas – 30 un 26 cm – nesasniedz, un tas savukārt nozīmē, ka ierosinātie grozījumi MK noteikumos orientēti tikai uz labākajām – Ia, I un II bonitātes priežu un egļu audzēm!

Priekšstatam šeit pievienoju divas diagrammas, kas raksturo koka caurmēra, vecuma un bonitātes sakarības.

Zīmīgi, ka ZM „Priekšlikumu” autors (-i) atsaucas uz zinātniskiem pētījumiem, taču nenorāda ne pētījumu nosaukumus, ne arī autorus. un, manuprāt, šāda atsaukšanās nav korekta.

Bet pētījumi ir bijuši. Tiesa, to rezultāti nav tādi, kā „Priekšlikumu” autoram (-iem) varētu patikt. Piemēram, pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē ZA Mežsaimniecības problēmu institūta zinātnieki (P.Sarma, A.Zviedris un citi) veica nopietnu darbu, ar stumbru analīzes metodi noskaidrojot, ka valdošā koksnes sortimenta – zāģbaļķa – pieaugums Latvijas mežaudzēs priedei kulminē 120 gadu vecumā, eglei – 100 gadu vecumā.

Vēlāk, pateicoties kabineta darboņu ierēdņu pūlēm, minētie gadi tika pārsaukti par vecumklasēm: priedes 120 gadi pārtapa par VI vecumklasi, egles 100 – par V vecumklasi. Pēc tam par ciršanas vecumu pieņēma vecumklases zemāko robežu: priedei 101, eglei 81 gads.

Tātad galvenās cirtes vecums Latvijā savulaik jau ticis pazemināts par veseliem 20 gadiem, neņemot vērā pētījumu rezultātus un uz šiem pētījumiem balstītus zinātnieku ieteikumus.

Tagad, meklējot skaidrojumus jaunajam priekšlikumam cirst priedes un egles, par pamatu ņemot minēto stumbra caurmēru, nākas konstatēt – tas ir kārtējais ciršanas vecuma samazinājums, kārtējā aplamība! Kas tiek pasniegta pārveidotā formā, cenšoties apmuļķot tautu!

Ieskatoties augstāk pievienotajās diagrammās, kļūst acīmredzams, ka priekšlikums cirst priedi no 30 cm un egli no 26 cm ir tas pats, kas cirst priedi un egli no 60 gadu vecuma Ia, I un II bonitātes audzēs. Pārējo bonitāšu normālās mežaudzēs koki vispār šādas dimensijas nesasniedz (izņēmums visos augšanas apstākļu tipos, visās bonitātēs, ir savrup – retainēs, alejās, parkos utt. – augošas priedes un egles).

SECINĀJUMS. ZM priekšlikums atļaut cirst priedi, kuras stumbra caurmērs ir no 30 cm, egles – no 26 cm, nozīmē vienu – tiek atļauts izcirst mūsu labākās, perspektīvās Ia, I un II bonitātes mežaudzes!

* * *

Vēl viens Zemkopības ministrijas „Priekšlikumos” ietvertais ierosinājums – noteikt, ka atjaunotajā meža platībā minimālais nepieciešamais kopējais ieaugušo koku skaits atkarībā no koku sugas ir:

– priedei – 2000 koku uz hektāru;

– pārējām sugām – 1500 koku uz hektāru.

Jāpiebilst, ka šis priekšlikums ierosina „uzlabot” Ministru kabineta 2012. gada noteikumus Nr. 308 „Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi”.

Sena zināma un vispārpieņemta patiesība: lai izveidotos mežs, platības vienībā jāatrodas noteiktam koku skaitam, kas ļoti stipri mainās atkarībā no audzes vecuma.

Mežā, kas radies dabiski – koku pašsējas rezultātā, vienā platības hektārā 1–2 gadu vecumā atrodas līdz 100 000 jauno kociņu. Mākslīgi ierīkotās meža kultūrās (priede, normāla meža kultūra) jauno kociņu skaits hektārā ir daudz mazāks – 4 līdz 5 tūkstoši.

70–80 gadu vecā mežā abos gadījumos – kā dabiskā, tā mākslīgi ierīkotā – mežā vienā platības hektārā ir apmēram 1000 koku, bet 100 gadu vecā mežā – vairs tikai 400–500 koku. Visi pārējie koki audzes attīstības gaitā koku savstarpējās ietekmes rezultātā atmirst, notiek meža pašizretināšanās process, bez kura saimnieciski vērtīgs mežs nevar izveidoties. Pašizretināšanās ir koku dabiskā izlase jeb cīņa par eksistenci.

Kādas varētu būt ZM „Priekšlikumos” piedāvātās rīcības sekas? Tādas, ka, stādot meža kultūrās priedi – 2000 kociņu ha – un audzējot līdz 70–80 gadiem, šis meža pašizretināšanās process nenotiks, jo labvēlīgos gaismas un barības vielu pietiekamības apstākļos zudīs konkurences moments. Rezultātā veidosies nevis pilnvērtīga mežaudze, bet notiks process, kāds novērojams savrup augošu koku gadījumā – koki veidosies īsi, resni, ar rauktiem stumbriem, lieliem vainagiem. Un, lai arī ko mēs, mežsaimnieki, darītu ar šādiem savrup augošiem kokiem, lai kā mēs tos koptu, slaidus stumbrus šādās audzēs nekad nedabūt.

Jāuzsver, ka jau pašreiz minētajos MK noteikumos paredzētais minimālais nepieciešamais kopējais ieaugušo jauno kociņu skaits – priedei 3000 gab. uz ha – nav pietiekams!

SECINĀJUMS. Centieni šo skaitli vēl vairāk samazināt ir kārtējā aplamība, kas veicinās mūsu priežu audžu degradāciju!

***

Viena no „Priekšlikumos” ietvertajām absurdākajām tēzēm ir apgalvojums, ka vecai mežaudzei, salīdzinot ar jaunāku audzi, ir mazāk nozīmīga loma vides aizsardzības un rekreācijas ziņā.

Pēc ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām materiāliem un Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas datiem („Mājas Viesis” Nr.24 (606) 2017.) izriet pretējais – problēmu cēlonis Latvijā ir pieaugušo mežaudžu pārmērīga izciršana, nevis mežaudžu novecošana!

„Priekšlikumos” tiek arī apgalvots, ka novecojusi mežaudze vairs neveic CO2 piesaisti vai pat kļūst par SEG (siltumnīcas efekta gāzu) emisiju avotu.

Kārtējā nepatiesība! Kamēr koks nav sasniedzis savu bioloģisko vecumu un nav nokaltis, tas lielāko daļu (ap 95%) savas masas veido no barības vielām, ko ar lapu (skuju) palīdzību uzņem no gaisa un savā organismā pārstrādā organiskās vielās. Galvenā barības viela ir ogļskābā gāze (CO2). No šīs gāzes un ūdens ar saules staru enerģijas palīdzību koks veido (sintezē) organiskās vielas, kas nepieciešamas tā augšanai un attīstībai. Šo procesu sauc par fotosintēzi.

Caur lapu atvārsnītēm notiek arī koku elpošanas process, kas noris lapu šūnās un kā rezultātā koks ar lapu (skuju) palīdzību uzņem no gaisa skābekli. Lapu atvārsnītes ir arī „aparāts”, ar kura palīdzību koks iztvaiko sakņu piegādātā ūdens pārpalikumu pēc tam, kad izmantojis ūdenī izšķīdušos minerālsāļus. Atkarībā no lapās (skujās) nokļuvušā ūdens daudzuma lapu atvārsnītes vai nu atveras, vai aizveras. Šādu regulētu ūdens iztvaikošanu caur lapām sauc par transpirāciju, un tai ir ļoti svarīga nozīme, jo šādi izpaužas meža ietekme uz gruntsūdens līmeni un klimatu.

Tātad dzīva koka vecums neiespaido CO2 piesaisti, un dzīvs koks arī nevar būt SEG emisiju avots!

Šeit acīmredzami vērts pievērsties vienam no trim mītiem par Latvijas klimata „zaļumu”. MĪTS ir šāds – Latvija jau ir „zaļa”, un vēl „zaļāka” tā nevar būt, visas CO2 emisijas kompensē mūsu zemes plašie meži. PATIESĪBA tomēr ir nepatīkama: dati liecina, ka mūsdienās Latvijas mežu sektors jau vairāk saistāms ar emisijām, nevis ar CO2 piesaisti. Proti, ciršana samazina mūsu mežu spējas piesaistīt CO2, un, absolūtos skaitļos izteikts, ciršanas apjomu veidotais samazinājums ir lielāks nekā esošo un jauno iestādīto koku radītais pieaugums.

Turpinot par koku vecumu, ir kāds vienkāršs loģisks skaidrojums – mazākam kokam ir mazāka vainaga (lapu/skuju) masa (virsma), lielākam – liela, un vislielākā tā ir tad, kad koks sasniedzis brieduma gadus, konkrēti priedei 80–120 gadi.

Tātad, nocērtot kokus briestaudzes vecumā, mēs dabai nodarām vislielāko ļaunumu!

Šo noslēdzot, vēl var piebilst, ka Latvijas Vides un reģionālās attīstības ministrijas apkopotie dati liecina – vislielākās SEG emisijas Latvijā rada transports un lauksaimnieciskā ražošana. Tādēļ, manuprāt, Zemkopības ministrijai vairāk būtu jādomā nevis par absurdiem priekšlikumiem mežu jomā, bet gan par idejām, kas ļautu samazināt slāpekļa mēslojuma izmantošanu lauku apstrādē un piedāvātu veidot pareizi sabalansētu ēdienkarti liellopiem.

NOSLĒGUMA SECINĀJUMS – ZM „Priekšlikumus” nevar nosaukt citādi kā par nekompetentu izdomājumu, kam nav teorētiska pamatojuma. Manuprāt, tie dēvējami par mežu laupītājizmantošanas direktīvu, ko izstrādājuši cilvēki, kas vai nu nezina un arī negrib zināt Latvijas mežsaimniecības pamatlikumus, vai arī apzināti tos ignorē, lai par katru cenu iegūtu sev vēlamo rezultātu – pēc iespējas vairāk nocirst.

 Gribu cerēt, ka Latvijas Republikas zemkopības ministrs Jānis Dūklava kungs sapratīs šo priekšlikumu absurdumu un šīs problēmas nozīmīguma apmēru mūsu zemes nākotnei un viņa vadītā ministrija nesagādās Latvijai nepatīkamu pārsteigumu valsts simtās jubilejas gadā.

 

Cieņā

Jānis Počs, mežkopis

Rīgā, 2017. gada 3. augustā

Meža iela 3, Babīte, Babītes nov. LV-2101

tel.:  29421002, e–pasts: janis@pocs.lv